"Viens izmērs neder visiem - Latvijai un Eiropas Komisijai savstarpējās sarunās par ES fondu nākotni ir jāvērtē, ar kādu instrumentu palīdzību nodokļu maksātāji iegūs vairāk no viena ES fondu budžeta eiro. Neviens no instrumentiem nav panaceja. Līdz ar to uzstādot pareizu diagnozi, jūs varat izvēlēties arī pareizās zāles slimības cēloņa, nevis seku ārstēšanai. Tādēļ konteksts un redzējums par grantu programmu ir mainījies - grantu programma varētu dot daudz aktīvāku stimulu nekā programma, pēc kuras īsti nav pieprasījuma, un tādēļ nauda vienkārši stāv," par aktuālajiem jautājumiem ES fondu jomā intervijā aģentūrai LETA stāsta Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Armands Eberhards.
Kā pašlaik kopumā vērtēt Eiropas Savienības (ES) fondu 2014.-2020.gada perioda programmu īstenošanu?
Šobrīd mēs esam stadijā, kad ir noslēdzies iepriekšējais fondu periods 2007.-2013.gadam, un jau zināmu laiku rit 2014.-2020.gada programma. Ja runājam par iepriekšējo programmu, tad aktivitātes ir noslēgtas veiksmīgi un no Eiropas Komisijas esam saņēmuši praktiski visu plānoto finansējumu. Ir arī atsevišķi projekti, kuros mēs turpinām uzraudzību. Tas notiek kontekstā ar tagadējo programmu, jo atsevišķās aktivitātēs turpinās lielo projektu finansēšana. Savukārt, ja mēs sīkāk skatāmies uz situāciju šajā periodā, tad pagājušajā gadā bija nopietns paātrinājums lēmumu pieņemšanas un ieviešanas procedūrā. Pagājušā gada beigās valdība apstiprināja 94% no visiem nepieciešamajiem Ministru kabineta noteikumiem, kas definē spēles noteikumus investīciju aktivitātēm. Šogad ir plānots intensificēt praktisko projektu ieviešanu. Runa ir gan par projektu atlasēm, gan par līgumu slēgšanu. Šogad mēs plānojam izsludināt atlasi un noslēgt līgumus par 70% no visas kopējās programmas aploksnes jeb vairāk nekā trīs miljardiem eiro no 4,5 miljardiem eiro. Līdz ar to mēs no politikas plānošanas dokumentu un lēmumu pieņemšanas procesa pārejam uz praktisko projektu ieviešanu.
Vai ir redzamas arī jomas, kur pašlaik notiek kavēšanās?
No sākuma viens vispārīgāks konteksts. Ja mēs paskatāmies uz Latviju, par fonu ņemot citas dalībvalstis, tad nav pamata runāt par kavēšanos. Process ir lēnāks nekā iepriekš, jo ir mainījušies spēles noteikumi. Turklāt tas attiecas uz visām aktivitātēm. Dažās jomās šos mājasdarbus ir izdevies izpildīt ātrāk, citās jomās uzdevums ir bijis sarežģītāks vai prasīja vairāk laika, nekā sākotnēji bija plānots.
Atšķirībā no iepriekšējā šajā plānošanas periodā, pirms mēs sākam ieguldīt naudu, ir jāsagatavo politikas stratēģija, kura pasaka, kur mēs investēsim, kā investēsim, ar kādiem rīkiem sasniegsim plānotos rezultātus. Turklāt atsevišķos gadījumos pirms tam ir jāveic noteiktas reformas, kuras var būt arī visai sāpīgas izšķiršanās. Gan demogrāfijas, gan ekonomikas tendenču dēļ šīs izšķiršanās ir saistītas ar to, ka kaut kas ir jādara efektīvāk, tērējot mazāk resursu. Tieši tādēļ ir atsevišķas jomas, kurās sagatavošanās process bija ilgāks, nekā sākotnēji tika plānots. Te noteikti ir jāmin gan izglītības, gan veselības joma, kur priekšnoteikums naudas izmantošanai bija izpratne par to, kādā veidā nozare reformēsies.
Tādēļ, manuprāt, būtu jārunā nevis par kavēšanos, bet gan par to, ka zināmi darbi prasīja ilgāku laiku, nekā sākotnēji optimistiski tika plānots.
Kad mēs šajās jomās varētu ieraudzīt tagadējā perioda projektu īstenošanu? Tas ir šis gads, nākamais?
Es jau minēju, ka ir apstiprināti 94% nepieciešamo Ministru kabineta noteikumu, un tajos mēs redzam arī šo jomu aktivitātes. Tādēļ lēnāka bija tieši lēmumu pieņemšanas stadija, kurā bieži bija sāpīgas izšķiršanās. Mēs plānojam, ka, tāpat kā citās, arī minētajās jomās pamata finansējuma apjoms sāks strādāt jau šogad.
Otrs aspekts ir saistīts ar to, ka 2018.gadā Latvijai, tāpat kā citām dalībvalstīm, būs jāsasniedz noteikti rezultatīvie rādītāji, kuri tika plānoti jau 2014.gadā. Te ir korelācija ar risku vadību, ko mēs veicam jau pašlaik. Gan Izglītības un zinātnes, gan Veselības, gan Labklājības ministrijas atbildības jomās mēs redzam, ka sākotnēji plānotie rādītāji var netikt sasniegti. Līdz ar to atsevišķās jomās ir risks neiegūt 6% no plānotā finansējuma, kas ir tā saucamā snieguma rezerve.
Tādēļ pašlaik valdība strādā pie tā, lai šīm nozarēm palīdzētu uzlabot gan lēmumu pieņemšanas procesu, gan sadarbību ar pašvaldībām, ar kurām bieži vien aktivitātes ir saistītas. Paralēli mēs strādājam arī ar Eiropas Komisiju, lai precizētu sasniedzamos rezultātus, atzīstot, ka dažādu iemeslu, tostarp ārēju faktoru, dēļ iepriekš noteiktie rādītāji nebūs sasniedzami tādā veidā, kā tas bija plānots. Mēs negribam pazemināt investīciju kvalitāti tempa dēļ. Arī Izglītības un zinātnes ministrija uzsver: ne jau par katru cenu ir jāapgūst fondi. Nauda ir mērķtiecīgi jāiegulda! Bieži vien tieši kvalitātes latiņa neļauj izvēles izdarīt ātrāk.
Iespējamais 6% samazinājums attiecas tieši uz minētajām jomām, nevis uz Latvijai pieejamo finansējumu kopumā?
Visa fondu programma ir sadalīta tematiskajos jeb mērķa virzienos, kuri pašlaik ir deviņi. Katram no šiem virzieniem ir iezīmēti 6% snieguma rezerves. Divās jomās - izglītība un sociālā iekļaušana, par kurām atbild attiecīgi Izglītības un zinātnes ministrija, kā arī Veselības un Labklājības ministrija, - mēs redzam, ka, turpinoties darbam līdzšinējā tempā, mēs riskējam ar noteikto mērķu nesasniegšanu. Lai Eiropas Komisija konkrētajā jomā ļautu izmantot snieguma rezervi, ir jāsasniedz 85% no iepriekš noteiktajiem rādītājiem. Regulējums arī paredz, ka dalībvalsts kopumā snieguma rezervi nezaudē un tā var tikt izmantota citās jomās.
Iemesls, kādēļ mēs intensificējam diskusiju par to, ka šajās jomās ir jāaktivizē darbība, savukārt ir saistīts ar to, ka finansējums tur ir ļoti vajadzīgs. Var iznākt paradoksāla situācija, ka tur, kur vajadzības ir visakūtākās, mēs vienkārši nespējam tikt pāri suņa astei. Arī Eiropas Komisija šo argumentāciju par reformām akceptē un saprot, un kopīgiem spēkiem mēs mēģinām rast risinājumu, lai finansējums tiek izmantots sākotnējiem mērķiem.
Tādēļ pašlaik mēs runājam par nozarēm, nevis par finansējuma zaudēšanu. Tas ir cits risks, kurš var iestāties, ja dalībvalsts Briselē neiesniedz noteiktu maksājumu apjomu. Šajā ziņā mums ir bufera zona, jo mūsu plānoto projektu portfelis ir tik liels, lai Eiropas Komisijai varētu piestādīt rēķinus un saņemt līdzekļu atmaksu.
Tas nozīmē, ka ES fondu projektu īstenošanas kavēšanās izglītības, veselības un labklājības jomā ir saistīta arī ar kopējām reformām šajās nozarēs, kuras neiet uz priekšu tik raiti kā gribētos? Vai uz to var skatīties vienā kontekstā?
Ir jābūt uzmanīgiem ar vispārinājumiem. Šī ir konkrētu aktivitāšu ieviešana konkrētās nozarēs. Līdz ar to zināma korelācija, protams, ir, bet ar vispārīgiem secinājumiem mums būtu jābūt uzmanīgiem.
Vai ir bažas par vēl kādu jomu? Piemēram, kā ir ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu, ar ko nebūt visās pašvaldībās iepriekš gājis spoži?
Papildus plānošanas izmaiņām ir veiktas izmaiņas arī kārtībā, kā projektus realizē. Ir izveidota finanšu institūcija "Altum", kura ir atbildīga par visu finanšu instrumentu, tostarp grantu, ieviešanu. Daudzdzīvokļu māju siltināšana ir viena no "Altum" ieviešamajām aktivitātēm.
Līdzīgi kā citur, arī šeit sākotnējais ieviešanas periods ir bijis lēns. Šajā gadījumā gan tas ir skaidrojams ar to, ka pasākumu kopums, par ko atbild "Altum", ir ļoti atšķirīgs. Ir izveidots arī konsultatīvais centrs, kurš palīdz māju īpašniekiem un to biedrībām saprast, kā nodrošināt lielāku pievienoto vērtību energoauditiem, kā sasniegt pēc iespējas vairāk no ieguldījumiem. Tas rada sava veida ieskriešanās periodu. Vienlaikus "Altum" jau šogad prognozē stabilu progresu. Mēs redzam arī pieprasījuma pieaugumu, un pašvaldības augsti novērtē šo iespēju. Attiecīgi jautājums ir tikai par mērogu.
Kas notiek ar lielajiem infrastruktūras projektiem? Šad tad kā problemātisks tiek minēts gan dzelzceļa elektrifikācijas projekts, gan jaunas tramvaja līnijas izbūve Rīgā.
Lielie projekti ir atsevišķa projektu kategorija. Ar finansējumu virs 50 miljoniem eiro jaunajā periodā ir paredzēti četri projekti - dzelzceļa elektrifikācija, Skanstes tramvaja līnija Rīgā, Inčukalna sērskābā gudrona dīķu sanācijas otrais posms un Stradiņa slimnīcas otrā kārta. Dzelzceļa elektrifikācija būs lielākais investīciju projekts mūsdienu Latvijas vēsturē, kur publiskais fondu finansējums ir vairāk nekā 320 miljoni eiro, bet kopējais finansējums sasniegts pusmiljarda eiro apmērā.
Visos šajos projektos mēs redzam pozitīvu dinamiku. Ja mēs sākam ar lielāko - dzelzceļa elektrifikācijas - projektu, tad sagatavošanās posms iepriekšējo divu gadu laikā bija salīdzinoši lēns. Savukārt pagājušā gada otrā puse iezīmēja ļoti strauju dinamiku. Pirmkārt, tika izdarītas stratēģiskās izvēles, kur šis projekts tiks īstenots. Otrkārt, tika sagatavota projekta izmaksu un ieguvumu analīze, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai saprastu, vai investīcijas ir dzīvotspējīgas un pamatotas. Attiecīgi arī valdībai bija skaidrs, ka ieguldījumi, kuri būs nepieciešami arī no valsts puses, neatstās negatīvu iespaidu uz budžeta deficītu. Šobrīd biznesa plāns ir iesniegts arī Centrālajai statistikas pārvaldei, lai notiktu tālāka diskusija ar "Eurostat".
Paralēli ilgāk nekā gadu ir noticis darbs ar Eiropas Komisijas ekspertiem pie pieteikuma sagatavošanas. Te es gribētu uzteikt atbalstu no Eiropas Investīciju bankas un aktivitātes JASPERS speciālistiem, kas ir palīdzējis gan "Latvijas dzelzceļam", gan Satiksmes ministrijai tikt galā ar šo lielo projektu - it īpaši pēdējā fāzē.
Tālākais process ir šī projekta iesniegšana Eiropas Komisijā. Mēs sagaidām, ka gada otrajā pusē būs pozitīvs Eiropas Komisijas lēmums par šī projekta realizēšanu.
Līdzīgi ir ar tramvaja projektu. Pašvaldība ir definējusi maršrutu, ir iesniegts projekta pieteikums, un pašlaik Eiropas Komisija to vērtē.
Gudrona dīķu gadījumā mēs savukārt jau dramatiskāk varam runāt par finansējuma nezaudēšanu. Pamata darbus bija plānots pabeigt jau iepriekšējā fondu periodā. Taču tā kā Latvijā un pat Austrumeiropā nebija pieredzes ar tik sarežģītiem un bīstamiem projektiem, tā īstenošanas gaitā tika konstatētas būtiskas atkāpes no sākotnējiem pieņēmumiem. Piesaistot Eiropas Komisijas ekspertus, tika sagatavots tālākais rīcības plāns, kurš paredzēja, ka, mainot pieeju, mēs jau šajā fondu plānošanas periodā pabeidzam nepabeigtās aktivitātes. Šobrīd Valsts vides dienests strādā pie tehniskās dokumentācijas, un mēs sagaidām, ka pārskatāmā nākotnē notiks tālāka virzība.
Ceturtais lielais projekts ir Stradiņa slimnīcas otrā kārta, kuras loģisks priekšnoteikums bija pirmās kārtas pabeigšana. Arī šeit Stradiņa slimnīca strādā pie projekta pieteikuma, paralēli notiek darbs ar ekspertiem pie dokumentācijas sagatavošanas, un mēs prognozējam, ka projekta virzība būs redzama šā gada beigās vai nākamā gada sākumā.
Tātad pašlaik Finanšu ministrijai nav bažu ne par vienu no šiem projektiem?
Vietā būtu vārds "riski". Ikvienā no šiem projektiem ir jādomā par risku vadību. Protams, kādā no projektiem, mainoties noteiktiem pieņēmumiem, mums ir jābūt gataviem atbildēt uz jautājumiem, ko mēs darām citādāk.
Katram no šiem projektiem sadarbībā ar nozares ministriju vai finansējuma saņēmēju ir izstrādāts risku pārvaldības vai darbības plāns. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, mēs neteiksim hop!, kamēr tai suņa astei tiešām nebūsim pāri. Riski gan nav tik akūti, kādi tie atsevišķiem projektiem bija iepriekšējā perioda noslēguma daļā, bet tie tiek vadīti.
Piemēram, mēs vairs neminam Krievu salas projektu, kur bija riski zaudēt finansējumu, ja netiek sasniegti noteikti rezultāti. Gan Rīgas brīvostas pārvalde, gan Rīgas dome, gan Satiksmes ministrija ir sagatavojusi plānu, kā soli pa solim virzīties uz priekšu, lai nodrošinātu vēl neizdarītās lietas - teritoriālo plānojumu un operatoru pārcelšanos. Šāds plāns ir katram projektam, lai mēs saprastu, kur mēs esam, vai ir nobīdes no plāna, un lai nebūtu vairs nekādu pārsteigumu.
No visiem šiem projektiem bumba ar laika degli ir gudrona dīķu sanācijas projekts, jo tā nerealizēšana draud ar nopietnu vides piesārņojumu. Vai ir pārliecība, ka tas tiks īstenots sekmīgi un, ja atkal gadās kādas problēmas, Eiropas Komisija nāks mums pretim un palīdzēs?
Eiropas Komisija jau ir nākusi mums pretim un devusi otru iespēju. Šī otra iespēja ir jāizmanto, un šis ir šāviens, ar kuru ir jātrāpa mērķī. Ir tiešām grūti iedomāties citu avotu, kuru mēs varētu izmantot, lai likvidētu vienu no Austrumeiropas bīstamākajiem vides piesārņojuma avotiem. Tagad šis finansējums ir. Valsts vides dienests un Vides ministrija riskus apzinās. Par šo problēmu mums palīdz neaizmirst arī regulāras atskaites valdībā, jo finanšu ministre katru mēnesi ziņo par progresu.
Būtisks katalizatora efekts lielo projektu uzraudzībā ir arī Saeimas deputātiem, kuri arī parlamentārās uzraudzības programmā regulāri ietver detalizētas diskusijas par projektu ieviešanu. Sadarbība līdz ar to notiek visos līmeņos, un tādēļ man gribas ne tikai cerēt, bet arī domāt, ka mēs nonāksim pie sekmīgi rehabilitēta vides objekta.
Iepriekšējā periodā bija redzams, ka ir fondu programmas, kurās finansējumu burtiski izķer, un ir programmas, kur pieprasījums ir ļoti vājš.Kā ir tagad?
Viss 2014.-2020.gada programmas finansējums ir plānots atbilstoši Nacionālā attīstības plāna mērķiem un uzdevumiem. Tas attiecas gan uz finansējuma struktūru, gan paredzamajām aktivitātēm. Iepriekšējā periodā nebija šāda dokumenta, kurš pamatotu stratēģiskās izvēles. Līdz ar to bija iespējamas situācijas, kuras varēja radīt nelīdzsvarotu pieprasījumu un piedāvājumu.
Šobrīd mēs arī redzam, ka ir aktivitātes, kuras no ieviešanas viedokļa ir ātrākas, un aktivitātes, kuras ir lēnākas. Augstāks, nekā sākotnēji plānots, ir pieprasījums pēc grantiem uzņēmējdarbībai, lēnāk iet ar finanšu instrumentu programmām. Tas ir viens no pamatojumiem arī diskusijām ar Eiropas Komisiju par to, kāda veida instrumenti būtu jāizvēlas nākotnē. Nav jau noslēpums, ka Eiropas Komisijas politiskais uzstādījums bija, ka grantu programmām ir jābūt vēl mazākām. Pamatojums ir, ka ar finanšu instrumentu palīdzību atdeve no nodokļu maksātāju naudas ir lielāka, jo tiek iesaistīts arī privātais kapitāls, līdz ar to var atbalstīt vairāk projektu. Taču atsevišķās jomās tirgus nepilnības ir tādas, ka mēs nevaram atrast līdzsvarojošos privātā kapitāla elementus un ir jāizmanto granti.
Šobrīd tiek turpināta diskusija gan ar Ekonomikas ministriju, gan pašvaldībām par to, kā pārskatīt atsevišķām aktivitātēm paredzēto finansējumu. Taču tur būs vēl garš ceļš ejams arī diskusijās ar Eiropas Komisiju, pārliecinot, kādēļ mūsu apstākļos tomēr būtu lietderīgi darīt tieši to, ko komisija iepriekš neieteica.
Tāpat dažāda dinamika ir pašvaldību aktivitātēs. Ir aktivitātes, kur pašvaldību administratīvā un finanšu kapacitāte ir lielāka, ir jomas, kur tā ir mazāka.
Tomēr nevienu no šiem jautājumiem nevajadzētu dramatizēt, jo mēs joprojām esam sākotnējā uzrāviena periodā un cāļus skaita rudenī. Arī finansējums mums nav jāizmanto vienā vai divos gados. Tieši otrādi - pārāk daudz un pārāk strauji īstenotas aktivitātes drīzāk var radīt negatīvu efektu gan tautsaimniecības attīstībā kopumā, gan atsevišķās jomās radīt pārkarsēšanas riskus. Tādēļ mūsu interesēs ir radīt līdzsvarotu investīciju plūsmu, lai nav tā, ka viss tiek apēsts brokastīs un par vakariņām mēs nedomājam vispār.
Vai jūsu minētais, ka notiek sarunas, nozīmē, ka jūs vēlētos vairāk naudas grantu un mazāk finanšu instrumentu programmām?
Tas bija vienkārši ilustratīvs piemērs, ja mēs runājam par to, kur finansējumu izķer vai tieši otrādi - neizķer. Šis piemērs ļoti labi liecina, ka viens izmērs neder visiem. Uz visām programmām ir jāskatās kontekstā ar ekonomisko ciklu un situāciju specifiskās jomās. Ja mēs redzam, ka Latvijas apstākļos labāku stimulu varam dot ar noteikta veida instrumentiem, tad tas vismaz būtu jāizvērtē. Mēs par to neesam uzsākuši formālas sarunas ar Eiropas Komisiju, bet tā ir viena no diskusijām. Tā var beigties ar vairāk vai mazāk ambiciozu iznākumu, bet diskusija kā tāda ir ļoti laba, jo ļauj uzdot kritiskus jautājumus. Tostarp jautājumus par iepriekšējām izvēlēm un to efektivitāti, kā arī jautājumus, ar kādu instrumentu palīdzību nodokļu maksātāji iegūs vairāk no viena budžeta eiro. Turklāt mēs runājam ne tikai par abstraktu Eiropas budžeta eiro, bet arī par Latvijas naudu. Tādēļ mēs no politikas veidotājiem sagaidām analīzi, lai var izdarīt labāko iespējamo izvēli.
Tomēr kāds kopumā nākotnē ir redzējums par grantu programmu, ņemot vērā izskanējušo kritiku gan par to, ka naudas saņēmēji projektus nemaz neuzsāka, gan par to, ka tie bija nesekmīgi?
Neviens no instrumentiem nav panaceja. Līdz ar to uzstādot pareizu diagnozi, jūs varat izvēlēties arī pareizās zāles slimības cēloņa, nevis seku ārstēšanai. Pareizās diagnozes sastāvdaļa ir skaidra definīcija, par ko mēs maksājam, kā mēs mērīsim rezultātu un jau sākotnējā sapratne par to, kādā veidā projekts attīstīsies. Līdz ar to pašlaik gan projektu atlases kritēriji, it īpaši tas attiecas uz grantu projektiem, gan atbalstāmās darbības, ļoti rūpīgi tiek vērtētas gan uzraudzības komitejā, gan ministriju diskusijās.
Otrkārt, projektiem ir biznesa plāni, kurus vērtē eksperti. Ne viens vien šķēps ir lauzts par to, cik pamatota ir argumentācija. Tādēļ ir izveidots mehānisms, kādā veidā sūdzības un diskutablās situācijas tiek risinātas.
Tādēļ konteksts un redzējums par grantu programmu ir mainījies. Kā jau teicu, arī grantu programmas nav panaceja, bet vides un vērtējuma maiņa tomēr ļauj domāt, ka pašlaik mēs runājam par daudz efektīvāku mehānismu, nekā tas bija iepriekš. Tādēļ es domāju, ka grantu programma varētu dot daudz aktīvāku stimulu nekā programma, pēc kuras īsti nav pieprasījuma, un tādēļ nauda vienkārši stāv.
Manuprāt, mēs nepietiekami novērtējam nerealizētās iespējas, kad nauda vienkārši stāv bez kustības. Tas nozīmē, ka par šo resursu mēs nerealizējam citas aktivitātes, kuras dod tiešu pienesumu. Tādēļ pašlaik, vērtējot kādu problēmu, mēs vērtējam arī to, ir vai nav pietiekams progress ar aktivitāšu ieviešanu. Ja aktivitātes nav, tad ir jāanalizē, kas ir problēmas cēlonis, un, iespējams, tālāk jārunā par resursu pārdali citām jomām, kur ir gan pieprasījums, gan efekts.
Vai jūs varat minēt konkrētus finanšu instrumentus, kuru programmās nav pietiekami liela pieprasījuma?
Pirmkārt, Finanšu ministrija nav nozares politikas veidotājs ne uzņēmējdarbības, ne citās jomās. Katrā no tām ir sava nozares ministrija, kurai ir jānāk ar saviem piedāvājumiem.
Otrkārt, Ekonomikas ministrija pašlaik ir sagatavojusi priekšlikumus diskusijām par jomām, kur ir redzamas tirgus nepilnības. Piemēram, mikrokreditēšana. Tur ir nepieciešams privātā sektora piedāvājums, un, ejot iekšā šajā sektorā ar publisko naudu, mēs, visdrīzāk, to nevis veicināsim, bet gan no tā izspiedīsim tirgus dalībniekus. Tas noteikti ir efekts, ko mēs negribam panākt, rīkojoties ar fondu naudu. Tieši otrādi - ar publisko naudu ir jārada katalizatora efekts un jāveicina papildu privāto investīciju parādīšanās, lai pēc tam tirgus var strādāt labāk. Tas ir viens no diskusiju jautājumiem.
Taču vēlreiz uzsvēršu - lēmumu pagaidām nav un diskusija vēl ir priekšā. Mēs gaidīsim no Ekonomikas ministrijas kā uzņēmējdarbības politikas veidotāja izsvērtu priekšlikumu, kas būtu balstīts uz tirgus nepilnību novērtējumu. Tas ļaus sagatavot arī argumentētu priekšlikumu Eiropas Komisijai par to, ka mēs gribētu veikt tādas vai citādas izmaiņas. Iespējams, šīs diskusijas arī parādīs, ka nekādas izmaiņas nav nepieciešamas.
Kā izpaudīsies kopējais 2014.-2020.gada programmas novērtējums, kurš sāksies nākamgad?
Vidējā termiņa novērtējums ir jāsagatavo un jāiesniedz Eiropas Komisijai līdz 2019.gada augustam.
Atšķirībā no iepriekšējā perioda viss fondu finansējums ir ietverts divpusējā vienošanās dokumentā starp Eiropas Komisiju un dalībvalsti. Šis dokuments paredz, ka par kopējo finansējuma apmēru, kas Latvijas gadījumā ir 4,5 miljardi eiro, mēs līdz noteiktam periodam plānojam sasniegt noteiktus kvantitatīvus un rezultatīvus rādītājus fondu aktivitātēs. Tas attiecas gan uz finansējuma izlietojumu, gan uz noteiktiem sasniedzamajiem mērķiem, piemēram, bezdarbnieku skaita samazinājumu vai rekonstruētiem autoceļu kilometriem. Tāpat mums jau ir jāsaprot, vai programmas beigās mēs sasniegsim to, ko esam solījuši, piemēram, radīt noteiktu efektu kādā tautsaimniecības jomā, jeb ir iespējamas nobīdes.
Izejot cauri visiem prioritārajiem virzieniem un balstoties uz kvantitatīvu un kvalitatīvu analīzi, mēs Eiropas Komisijai iesniegsim savu pašvērtējumu. Ja ir nobīdes, tad būs vajadzīgi skaidrojumi un priekšlikumi izmaiņām. Tad sekos saruna ar Eiropas Komisiju par to, ko mēs darām tālāk.
Viens sarunu elements noteikti būs par to, kas notiek ar aktivitātēm jau pieminētajās izglītības un sociālās iekļaušanas jomās, kas ietver veselību un labklājību. Ir pietiekami augsta varbūtība, ka šajās jomās būs nobīdes no sākotnēji plānotā rādītāju kopuma. Tāpat, iespējams, mēs secināsim, ka ir jaunas vajadzības, kuras nebija zināmas, plānojot fondu programmu pirms vairākiem gadiem. Piemēram, ir būtiski mainījies pieprasījums vai ir parādījušies jauni izaicinājumi. Līdz ar to tas būs vesels diskusiju komplekss par to, kā mums strādāt tālāk.
Kad jūs novērtējumu sāksiet?
Mēs to plānojam veikt 2018.gada beigās un 2019.gada sākumā. No vienas puses, tas būs laikietilpīgs process, bet mēs arī negribam sasteigt tā sākumu, lai rezultāti būtu pietiekami aktuāli. Cik zinu, tad tieši tādu pašu pieeju izvēlas arī citas dalībvalstis.
Sarunas jebkurā gadījumā nebūs ne vieglas, ne vienkāršas. Turklāt ne tikai tādēļ, ka noteiktās jomās var būt nobīdes un kolēģiem nebūs izdevies sasniegt vēlamo, bet arī tādēļ, ka sarežģītāks būs ārējais fons. Ir diezgan skaidrs, ka Lielbritānijas izstāšanās būs ar negatīvu spiedienu uz Eiropas Savienības budžeta izdevumu daļu. Tādēļ, neskrienot laikam pa priekšu, tomēr ir jāspēj saprast, kāda veidosies dinamika, kādas būs dalībvalstu vienošanās par tālāko budžeta perspektīvu. Visām šīm izvēlēm būs tieša ietekme arī uz visām praktiskajām lietām, par kurām mēs runājam.
Pirms pašvaldību vēlēšanām tika doti daudzi solījumi arī par ES fondos pieejamās naudas ieguldīšanu. Cik sekmīgi līdz šim pašvaldības ir izmantojušas ES fondu sniegtās iespējas?
Te būtu jānošķir iepriekšējais un šis fondu periods. Iepriekšējā periodā pašvaldību aktivitāte pamatā bāzējās uz pieprasījumu. Pašvaldībām tika piedāvāts noteikts atbalsts, un katra izvēlējās, ko un kā risināt. Šajā periodā gan pašvaldību, gan citās aktivitātēs skaidri ir definēti aktivitāšu virsmērķi un konkrēti rezultatīvie rādītāji, kuri ir jāsasniedz. Pašlaik pašvaldības ļoti bieži koncentrējas uz nodarbinātības un kapitāla investīciju piesaistes aktivitātēm. Vai mēs runājam par izglītību, vides jautājumiem vai uzņēmējdarbības aktivitātēm, ir jāpatur prātā šie sasniedzamie mērķi. Virknē jomu tas rada domāšanas maiņu. Vieniem tas prasa vairāk laika, citiem mazāk. Tomēr visas pašvaldības ir apzinājušās to, ka ES fondu finansējums viņu budžetos kā ieņēmumi būs redzams tikai tad, kad tiks sasniegti noteikti rezultatīvie rādītāji. Līdz ar to caur konkrētiem projektiem būs jādemonstrē, kādā veidā ir veicināta darbvietu izveide un nodarbinātība. Iespējams, risinājumi vienā vai otrā pašvaldībā ir atšķirīgi, jo attīstības, iepriekšējo investīciju līmeņi un arī vajadzības ir dažādas. Tādēļ arī vienā maisā visus likt nevar. Katrai pašvaldībai ir savi attīstības plāni, kurus vērtē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas starpinstitūciju padome, un tālāk notiek projektu atlase.
Vienlaikus būtu jauki, ja projektu praktiskais ieviešanas process būtu ātrāks. Taču tas nav sprints, un nav nekas dramatisks, ja pašvaldības projektus īsteno tādā tempā, kā ļauj to kapacitāte. Galvenais, lai projekti tiek īstenoti kvalitatīvi, sasniegti rezultatīvie rādītāji un tiek īstenotas saistības, kuras bieži vien prasa arī privāto kompāniju iesaisti un citas lietas, kuras nav izdarāmas vienā naktī.
Es arī ceru, ka rezultāts būs labāks nekā iepriekšējos periodos, vienalga, vai mēs runājam par dzīves vidi vai darbvietām un investīcijām, lai mēs no palīdzības saņēmēju pozīcijām tomēr arvien vairāk tuvotos tiem, kuri var palīdzēt citiem, un investīcijas gaidītu nevis no ārējiem avotiem, bet varētu tās ieguldīt no sava budžeta. Gan pašvaldību, gan visas valsts līmenī mums ir jāmēģina domāt kategorijās, ka ārējie riski mums vairs neļaus tik lielā mērā paļauties uz ārējām investīcijām kā līdz šim.
Jā, tās ir devušas būtisku devumu, bet mums ir jāmaina sava domāšana, saprotot, ka turpmāk attīstība daudz lielākā mērā būs jāfinansē pašiem no saviem budžeta ieņēmumiem. Tajā skaitā ceļi, kuriem fondu finansējumu mēs esam izmantojuši ātrāk, un tagad ir jāsaprot, kā gan remontu, gan uzturēšanas vajadzības tiks nodrošinātas ilgtermiņā.
Šajā periodā fondu administrēšana lielā mērā tika centralizēta Centrālās finanšu un līgumu aģentūras (CFLA) rokās. Kādi ir secinājumi? Cik sekmīgi tas ir noticis? Vai redzamas arī problēmas?
Iepriekš mums virtuvē bija vairāk nekā ducis dažādu pavāru, kuri katrs nāca ar savu izpratni gan par ēdienkarti, gan to, cik daudz sāls un piparu vajag pielikt. Tādēļ fondu projektu iesniedzējs, kuram nereti nācās iet pie vairākiem pavāriem, saņēma ne visai patīkamus pārsteigumus. Tas radīja vēlmi pārskatīt kopējo pieeju šajā fondu periodā. Pēc diezgan garām diskusijām valdība arī izteica vēlmi tuvināt modeli lauku atbalsta programmu administrēšanas modelim, kur ir viena atbildīgā institūcija, kura veic starpnieka funkcijas. Tādēļ CFLA pēc savas būtības nav nekāds jaunizdomājums, bet tas pats veids, kā strādā Lauku atbalsta dienests.
Pirmkārt, mēs tagad redzam, ka ar ikvienu fondu naudas saņēmēju mēs runājam vienā valodā, ir vienota normu un metodikas interpretācija. Mēs esam arī analizējuši atsevišķus parametrus un redzam, ka lēmumu pieņemšanas process projektu atlasē ir būtiski ātrāks. Ātrāk notiek maksājumi, par ko iepriekšējā periodā bija ļoti liela kritika. Vienotā pieeja nodrošina arī augstāku kvalitāti sūdzību izskatīšanā.
Vienlaikus, lai mēs varētu veikt ļoti nopietnu salīdzinājumu, būtu jāsagaida perioda beigas, bet sākotnējie secinājumi ļauj teikt, ka mēs esam ātrāki, mēs runājam vienā valodā, un tas ļauj cerēt arī uz labākiem rezultātiem turpmāk.
Riski savukārt ir saistīti ar to, ka atsevišķiem finansējuma saņēmējiem gribētos redzēt labāku atgriezenisko saiti, tiešus kontaktus, jo viens no jaunievedumiem ir informācijas aprite elektroniskā formā. Tas ļauj visu darīt ātrāk un efektīvāk, bet rada arī augšanas grūtības - ir jāatrod veids, kā labāk komunicēt ar finansējuma saņēmējiem. Ir visi priekšnoteikumi, lai rezultāts kļūtu arvien labāks.
Kāda situācija pašlaik ir ar ES fondu naudas izmantojuma kontroli? Vai jaunā sistēma to ir uzlabojusi?
Ja mēs domājam par neatbilstībām, krāpšanas riskiem un ļaunprātīgām lietām, tad Latvija un mūsu kaimiņvalstis, salīdzinot ar citiem reģioniem, ir uzstādījušas ļoti augstu latiņu. Pat, ja mēs publiskajā telpā par šādiem gadījumiem runājam un tas rada iespaidu, ka viss ir ļoti slikti, dati liecina, ka mūsu rādītāji ir būtiski labāki nekā citviet. Tas nav iemesls grimt pašapmierinātībā, bet mūsu pieļautais kļūdu līmenis aktivitātēs ir būtiski zem Eiropas Komisijas pieļautā. Ja mēs vienkārši palielināsim kontrolētāju skaitu, tad, iespējams, mēs vēl par desmitdaļu samazināsim kļūdu skaitu, bet tas prasīs papildu administratīvos resursus, visu paildzinās un finansējuma saņēmējs galu galā saņems autobusu ar uzraugiem un virsuzraugiem. To mēs negribam. Tā bija arī problēma iepriekšējā periodā, ka pie finansējuma saņēmēja brauca dažādo iestāžu kontrolētāji, jo katram savs darbs bija jādara. Es negribu teikt, ka mums uz leju būtu jālaiž mūsu pašu uzliktā latiņa, bet mums ir jāatrod efektīvāks kontroles veids, kurš būtu vairāk balstīts risku vadības rīkos. Mērķis ir labāk izķert pārkāpumus, kuri ir saistīti ar krāpšanu un ļaunprātību, bet nepalielināt administratīvo slogu. Liela loma te, protams, ir informācijas apmaiņai par jau gūto pieredzi ar dažādiem gadījumiem, regulāri auditi, kā arī informācijas apmaiņa starp dažādām institūcijām, tostarp tiesībsargājošajām.
Kāda pašlaik ir situācija tieši ar krāpniecību?
Neatbilstošo izdevumu līkne iet uz leju, kas Latvijas un mūsu kaimiņvalstu sistēmas ļauj uzskatīt par salīdzinoši drošām. Ja runājam par atsevišķiem gadījumiem, kuri tiek konstatēti, - nepamatoti deklarēti izdevumi, finansējuma pieprasījumi par nenotikušām aktivitātēm -, jautājums pamatā ir, kā efektīvāk veikt pārbaudes uz vietas. Te ir jārunā par divām lietām. Pirmā ir pirmspārbaudes par iepirkumu dokumentāciju, jo lielākie riski ir saistīti tieši ar iepirkumiem. Tas prasa efektīvāku sadarbību starp Iepirkumu uzraudzības biroju, Konkurences padomi un pārbaužu veicējiem. Mums ir proaktīvi jāpalīdz finansējuma saņēmējiem ar savu pieredzi, bet vienlaikus nav jāveic darbs viņu vietā. Savukārt pēc tam seko "ex-ante" pārbaude par īstenoto projektu. Tādēļ ir nevis jāpalielina kontroļu skaits un biežums, bet gan jādomā par to efektivitāti, gan balstoties uz uzkrātajām zināšanām, gan informāciju.
Te ir arī jāatceras, ka finanšu korekcijas neatbilstību gadījumā tiek piemērotas finansējuma saņēmējam. Tādēļ te ir arī burkāna un pātagas princips. Ja burkāns ir vēlme pirmspārbaužu laikā nodrošināt iespējami labāko risinājumu, tad pātaga ir finanšu korekcija, un tā mēdz būt ļoti sāpīga - 5, 25 un pat 100% finansējuma zaudēšana atkarībā no pārkāpumu smaguma.
Tie visi ir instrumenti, ko mēs izmantojam kopējās sistēmas ietvaros. Vienlaikus mēs esam arī uzrunājuši Eiropas Komisiju, ka reakcijai ir jābūt proporcionālai. Citādāk var iznākt, ka finansējuma saņēmējam atklājot, ka, piemēram, viņa rīkota iepirkuma laikā ir darbojies kartelis, viņam izdevīgāk ir paklusēt, lai pats nezaudētu finansējumu. Attiecīgi mūsu priekšlikums ir, ja finansējuma saņēmējs pats proaktīvi ir ziņojis par neatbilstībām un sadarbojies ar uzraugošajām institūcijām, tad nevar būt tā, ka viņš pēc tam ir cietējs. Šo jautājumu mēs ar Eiropas Komisiju pašlaik risinām.
2020.gadā šī fondu programma beidzas. Cik liela ir skaidrība par to, kas notiks tālāk?
Kohēzijas politika, ko mēs Latvijā, runājot par fondiem, bieži pat nepieminam, ir viena no lielākajām Eiropas līgumā fiksētajām solidaritātes politikām, kuras mērķis ir sniegt atbalstu nabadzīgākajiem Eiropas reģioniem, lai tie tuvinātos vidējam dzīves līmenim. Latvijā šis rīks ir bijis ļoti efektīvs un ļāvis mūsu iedzīvotājiem pilnveidot dzīves kvalitāti. Turklāt tas ir redzams ne tikai matemātiskā iekšzemes kopprodukta kāpumā, bet arī taustāmos ceļos, sociālajos un veselības pakalpojumos, daudzās citās jomās. Domājot par šīs politikas tālāko virzību, mēs redzam nepieciešamību turpināt. Tāpat mēs redzam nepieciešamību turpināt lauku attīstības politiku. Šīs abas politikas veido pīlārus izpratnei par to, kam būtu jābūt nākotnē budžeta politikā.
Vienlaikus Eiropas daudzgadu budžets nākotnē saskarsies ar daudziem izaicinājumiem. Kā jau mēs zinām, no ES izstājas viens no neto maksātājiem - Lielbritānija. Līdz ar to valstu līderiem būs jāizšķiras, vai saglabāt budžetu līdzšinējā apjomā, solidāri palielinot dalībvalstu iemaksas, vai veikt budžeta samazināšanu. Tāpat papildus jāņem vērā jaunie ģeopolitiskie izaicinājumi. Mums tās pašlaik vēl nav tik acīmredzamas, bet citās dalībvalstīs problēmas ar bēgļiem ir ļoti kliedzošas. Līdz ar to budžeta izdevumu prioritātes būs nākamās politiskās vienošanās sastāvdaļa. Tas arī noteiks, kādas aktivitātes būs nākamajā finanšu perspektīvā. Būs arī diskusija par to, kāda veida finanšu instrumenti turpmāk būtu jāizmanto. Mēs jau redzam sarunas par to, ka vairāk būtu jākoncentrējas uz Paneiropas aktivitātēm, finanšu instrumentiem, nevis grantiem, pētniecību un attīstību, nevis uz infrastruktūru. Visās šajās debatēs tiek formulēta arī Latvijas pozīcija. Tā ir visai skaidra - visiem nekad nederēs viens izmērs un atšķirības ir arī vajadzībās. Tādēļ mums ir jāmeklē labākie veidi, kā mēs nonākam pie kopīgā mērķa. Mēs uzskatām, ka fondu politikai ir jābūt, jo tā ir efektīva un uzlabo cilvēku dzīvi. Pašlaik mēs no katra ieguldītā eiro četrus saņemam atpakaļ labākos ceļos, izremontētās skolās un tīrākā gaisā.
Cik gadus Latvijai vēl būtu nepieciešams Kohēzijas finansējums, lai mēs izlīdzinātos ar vidējo Eiropas dzīves līmeni?
Tas būtu jautājums ekonomikas ministram, jo tas ir saistīts ar kopējo ekonomikas attīstību. Fondi pašlaik ir lielākā daļa no publiskajām investīcijām, taču tās nav vienīgās investīcijas. Šajā kontekstā ir jāskatās uz privātajām investīcijām, jo fondu apjoms ir salīdzināms ar kopējo privāto investīciju apjomu. Tādēļ mums būtu jādomā, kā mēs varam palielināt tieši privāto investīciju apjomu, ieguldījumus pētniecībā, zinātnē un attīstībā, kas ir katalizators tālākai ekonomiskajai attīstībai. Mēs varam vērtēt, kā fondu aktivitātes to visu labāk var stimulēt, bet nevis pašas par sevi nodrošināt dzīves līmeņa palielināšanos. Tas nebūtu pareizais instruments. Fondu loma ir būt katalizatoram, tramplīnam, bet tas noteikti nebūs ilgtermiņa risinājums. Mums nevajadzētu domāt, ka mēs ar maziem fondu plāksterīšiem varam izārstēt visas tautsaimniecības problēmas.
Šajā stadijā nav jādomā, ka notiks kaut kas dramatiski slikts. Taču ir jāsaprot, ka ES fondi ir ārēja, papildinoša nauda. Tādēļ mums ir jādomā, kā mēs paši varam nopelnīt un paši nodrošinām savu attīstību un infrastruktūras uzturēšanu ar pašu resursiem. Tas ir būtiskāks jautājums.
Kad apmēram būs skaidrs, kāda būs jaunā politika?
Lielāka skaidrība noteikti būs tad, kad, pirmkārt, būs skaidrs materiālais rezultāts ES un Lielbritānijas šķiršanās prāvai, otrkārt, būs vienošanās par kopējo ES maciņu. Kohēzijas politika ir liela un būtiska, bet tikai viena sadaļa šajā ES kopējā maciņā. Iespējams, tas ir 2020.gads, iespējams 2021.gads, iespējams, arī ātrāk.
Informāciju sagatavoja:
Raivis Spalvēns, Inguna Ukenābele, LETA
